pat nezinu kā iesākt. no kuras puses pieiet sajūtām. šovakar sajutu tuvību, lai gan mēs viens otram pat nepateicām ne vārda un ķermeņi tikai neveikli saskārās, lai gan tie kā magnēti pievilkās dzelzim klāt. nezinu kurš no mums bija magnēts un kurš dzelzs, jo bija sajūta, ka mēs abi mēģinām pievilkties kam tādam, kas ilgi nav bijis tuvumā.
tu man sēdēji blakus teātri. es pirmās rindas pašā malā un tu blakus. neveikli skatieni pirms izrādes sākuma un vēl viens, kad applausi jau beidzās. es tā arī nesaņēmos, lai šis stāsts varētu turpināties, bet mājupceļā nespēju aizmirst šo rudens smaržu buķeti – vīns, kas pieskārās lūpām un tavas smaržas. to sajaukums spētu apturēt visus nemierus, bet tā tu sēdēji man blakus teātrī. iekšēji jau biju apreibis, bet centos stāvēt taisni. cik žēl, ka vīns neskāra arī manas lūpas. varbūt tas pietrūka, lai saņemtos tevi uzrunāt. tu nogriezies pa labi kopā ar draudzeni. es turpināju ceļu taisni lietū. ir skaisti atkal just un sasmaržot.
–––––
man bija tik lielisks sapnis. kāds vīrietis stāstīja, ka 87. gada burgundietis, kas ir noslēpts kaut kur mājā, ir vērtīgāks par bērniem. cits vīrietis mani turpināja barot. mēs tikai smējāmies par to visu. tik gardiem smiekliem it kā dzīve būtu tik laba, ka nav citu opciju. mēs skūpstījāmies pēc tam, kad tu lietū slēpies no manis. tavs ķermenis bija tik auksts un izmircis. piespiedu tevi sev klāt, lai sasildītu. mūsu lūpas saskārās. ahh.
–––––
jaunatklātā brīvības garša, kas robežojas ar bailēm par dzīvību ir ļāvusi man atrast veidu kā patiesi atpūsties. prāts atslēdzas no interneta un uz to brīdi, kurš dažreiz ilgst vien pārdesmit minūtes, bet citreiz vairākas stundas, esmu prom no visa. paliek tikai ceļš man tālumā.