lietus šovakar mani ieaijā.
—————
viss šķiet tik jēdzīgs un nejedzīgs.
vairākus gadus pavadīju cīņā ar sevi un apkārtējo pasauli, mēģinot atrast pielietojumu savām domām. ar daudzu cilvēku palīdzību sasniedzu pieturas punktu kurā arī šobrīd atrodos. pieturas punkts tik dziļi iegrebts lapā, ka atliek vien noslēgt nodaļu. tā uz šī punkta sēžu un domāju kur vēlos, lai ved nākamā nodaļa. ieradums velk mani atpakaļ uz stāstiem, kurus jau esmu reiz izdzīvojis. prāts apzinās, ka nejau atkārtojumu dēļ ir vērts censties. tā nu es gandrīz jau gadu esmu uz baltas lapas. gatavs doties, bet nezinu uz kuru pusi. nedaudz apmaldījies vakuumā.
—————
32 stundas pavadītas ceļā. nedēļa prom no ikdienas. tik daudz laika padomāt. vēl joprojām nepatīk lidot, bet patīk tas laiks, kas piespiež pabūt vienam domās kaut arī apkārt simtiem cilvēku.
—————
būt savās domās jūtos visdrošāk starp simtiem cilvēku.
—————
atkal jūtu. visu spektru. no iekāres, baudas, prieka līdz smagumam krūtīs. zinu, ka pats to vēlējos, bet prieks izgaisa tik ātri pat īsti nesācies, bet smagums spiež pa īstam.
—————
pamodos no sapņa kurā tie ienāci pa durvīm. mēs viens otru nepazināt, bet šķita pareizi. tad es pa īstam pamodos. tavu atslēgu šķindoņu nesagaidīju.