Jau vairākas dienas guļu šeit un ļauju vējam maigi plūst pār mani. Tik daudzas simtgades esmu bijis ārā, ka lietus un vējš manu ādu ir nogludinājis pavisam slidenu. Vēlētos kaut varētu teikt, ka esmu redzējis visu, bet tā gluži nav. Manas ierobežotās mobilitātes dēļ redzu tikai to, kur kāds mani aiznes. Pēdējās trīs simtgadēs vides maiņa notiek arvien biežāk, pateicoties cilvēku neizmērojamajai tieksmei tiekties pēc vēl un vēl. Pirms tam paļāvos uz kādu pusaklu putnu, kurš mani ir noturējis par sulīgu medījumu un aiznes nedaudz tālāk uz priekšu.
Naktīs šeit ir nedaudz vēsi, bet vismaz dienas saule mani spēj sakarsēt. Nevaru sagaidīt vasaru, kad mans ķermenis uzkarsīs un būs gatavs aizstāvēties pret pasaules netaisnību. Vienīgi jācer, ka mani neaiznesīs prom uz ēnas pusi. Pirms nedēļas vēl biju pāri ielai. Tur man pavisam nepatika, jo saulei priekšā liels īres nams un ziemas vējos man atlika tikai salt neatkarīgi no tā vai bija diena vai nakts.
Šajā ielas pusē nonācu, jo garām gāja kāds pavisam nogarlaikots cilvēks. Bija pulkstens trīs dienā un parasti cilvēki jož man apkārt bez elpas, bet šis indivīds izskatījās tik neizlēmīgs, ka sācis garlaikot jau pats sevi. Pēc apaviem varētu šķist, ka ceļu pie manis viņš sāka mērot jau pirms trim gadiem, un brīdi pirms viņš mani sasniedza redzēju kā viņš mēģina izķeksēt cigareti no paciņas, bet izrādījās, ka tajā palikušas vien tabakas kripatas. No tām pat viens sulīgs dūms nesanāktu.
Varbūt garlaikotā daba un cigarešu trūkumus šo cilvēku noveda līdz spērienam pa mani. Es pacēlos uz brīdi gaisā un piezemējos ielas otrajā pusē. Lēciens un atsitieni jau man bija tik pazīstami, ka tie kā tauriņi vēdērā mani kņudināja. Nekad nevarēju paredzēt uz kuru pusi mani aiznesīs tālāk. Šoreiz tālu nesanāca, bet vismaz siltāk.
Tagad sēžu un domāju – ja man paveiksies, iespiedīšos kādas automašīnas riepu protektorā un došos ceļojumā. Braukšu tik tālu līdz Ņūtona trešais likums būs spēcīgāks par manu spēju noturēties protektorā un es aiztriekšos uz kādu jaunu un neredzētu vietu.