Jau stundu tu man stāsti visus iemeslus kāpēc nē. Mēģinu piefiksēt visus iemeslus, jo man jau sāk šķist, ka tu esi tos visus pierakstījusi mēnešiem ilgi, lai varētu vienā jaukā pēcpusdienā man tos visus atskaitīt kā pantiņu pamatskolā.
Tas viss sākās jau sen. Mēs vēl bijām jauni un acīs bija ticība visam labajam. Atceros kā saule vizuļoja cauri koku lapām, kad sēdējām parkā un smējāmies par joku, ko ieraudzījām Veidenbauma blogā. Blogu gan nebija rakstījis pats Veidenbaums, jo kā mēs visi zinām, viņš aizgāja savas dzejas plaukumā. Šoreiz tas bija segvārds cilvēkam, kurš zīmēja komiksus par notiekošo apkārt. Daudz satīras un joku par politiku un veikalu ķēdēm, bet tas mūs nesakustināja līdz brīdim, kad ieraudzījām joku par runājošajiem akmeņiem. Viens akmens jautāja otrajam akmenim, bet otrs nevarēja atbildēt, jo bija akmens. Pie tam apgleznots. Tas arī viss komikss. Smējāmies ilgi līdz vairs elpa nebija un vēdera presītes trūkums lika manīt par sevi. Toreiz nezinājām vēl neko. Tikai smējāmies par dzīvi mums apkārt.
Pagāji daudz gadi un mūsu sarunas no runājošajiem akmeņiem pārtapa arvien garlaicīgākas. Ikdienas dzīve, darbs, salauztas sirdis, vientulība, jēgas meklējumi un jaunākās maiznīcas atrašanās vieta bija mūsu sarunu ikdiena. Nekas vairs neiedvesmoja. Vai tas ir tas, ko jaunībā sauca par pieaugšanu? Kļūt gludam un garlaicīgam ir pieaugt? Pēc šāda jautājuma uzdošanas es sapratu, ka vajadzētu rīkoties, jo šādi līdz kapam es nevēlos dzīvot.
Tā nu pienāca šis rīts. Mēs satikāmies jau ierastajā kafijotavā uz stabu ielas, lai es tev varētu izteikt savu ideju uz kuru tu biji gatava, man nezinot. Ideja sekojoša: vidusskolā mums bija noruna par to, ka, ja līdz 30 mēs abi būsim vēl vientuļi, uzreiz aprecēsimies. Tagad jau pāri trīsdesmit, bet fakts par vientulību vēl pastāv. Es tev teicu – precamies, braucam prom no Latvijas, meklējam jaunas mājas, lai ir iespēja būt citādāk. Un tad tu sāki.
Tu vispār domā ar galvu? Man ir dzīvoklim hipotēka. Tev ir mašīnai līzings. Man ir skola. Mēs vispār neesam saderīgi. Tu nekad nezini ko tu vēlies un maini attiecības tikko kā tev tās sāk palikt neērtas. Vēl pasaki, ka vēlies bērnu un divus suņus. Man dažreiz šķiet, ka tu par daudz lasi grāmatas un domā, ka dzīvē arī tā var – noskūpstīt lietū un dzīve sakārtojas. Tā nav, draudziņ. Mēs visi esam ar savām dzīvēm aizņemti. Nevar tagad tā otrdienas rītā nākt un teikt. Ko mēs darīsim, kad tev apniks? Ja nu nebūs tā kā izdomāji galvā? Ko darīsim, kad paliks grūti?
Es neizturēju vairs šo jautājumu burzmu un noskūpstīju tevi. Tu mani atgrūdi.