Nav labi. Galva griežas un sāp. Jūtu kā katrs kapilārs pulsē. Ķermenis vēl nav pamodies – tas nepakļaujas manai kontrolei un varbūt labi, ka tā. Labprāt turpinātu gulēt un turpmāko dzīvi norakstītu, bet nesanāk izdzert tik daudz, lai to realizētu. Nevarētu arī teikt, ka esmu padevies dzīvei. Kaut kā jau dodos uz priekšu, tik mans virziens neved uz veiksmīgām vecumdienām. Šādos rītos mēdzu sev uzdot daudz jautājumus. Visus pēc kārtas, bet tie paliek retoriski. Domu eksperiments par labāku dzīvi mani nomierina līdz tieku pie kā dvēseles remdējoša.
Kāju pirksti lēnām sāk ļauties manai kontrolei. Nedaudz pakustini tos uz priekšu un atpakaļ. Salieku krustā kājās īkšķi un rādītājpirkstu. Vispār man ir vēl viens jautājums – vai kāju pirkstus dēvē tāpat kā roku? Laikam jau, ja norādu, ka man sāp labās kājas zeltnesis, tad vismaz man noteikti ir skaidrs par ko es runāju. Ahh.. ķermenis mostas un sāk drebēt. Šorīt ārā ir pavēss un ļoti mitrs. Katru rītu, kad pamostos vecmāmiņas mājā, nobrīnos, ka esmu dzīvs vēl.
Tiem, kas mani nepazīst, varētu brīnīties par to kā var nosalt mājā. To mantoju pirms jau desmit gadiem, kad vecmāmiņa aizgāja otrpus saulei. Pirms trīs gadiem māja nodega. Pamanījos aizmigt ar cigareti pēc garas nakts un viss. Citur man nav kur iet, tādēļ guļu vēl joprojām savā istabā. Neliels jumta gabaliņš ir palicis un dažreiz pat lietus netiek pie manis. Viss vēl joprojām smird, bet pie tā pieradu ātri.
Šajā istabā es uzaugu. Atceros kā pie sienas liku visus zīmējumus. Zīmēju daudz un visur. Klades, burtnīcas, papīri, sienas, mantas – viss bija apzīmēts. Vēcmāmiņa domāja, ka izaugšu par lielu mākslinieku un varbūt pat tā arī būtu sanācis, bet sākās visādas galvas problēmas un atrisināju tās visstulbākajā veidā. Visa lielā nākotne izgaisa un apkārtējie sāka atsvešināties. Tikai vecmāmiņa vēl bija palikusi man palīdzēt.
Ķermenis ir gatavs. Paņemu tuvāko pudeli kurā kaut kas vēl ir palicis un rauju iekšā. Spēks un migla mani piepilda. Sajūtu kā aukstais šķidrums ietek man vēderā un tur tas tik ātri uzsilst, ka vajag to atkal atdzesēt ar vēl vienu malku. Akmens pēkšņi trāpa man pa aci. Ak dievs kā sāp! Mazie pimpjzīmuļi atkal mētā pa māju ar akmeņiem. Fuck! Ar vienu roku turu ciet aci un bļauju, lai viņi pisās prom. Ar otru aci redzu, ka tek asinis. Mēģinu atvērt aci, bet neredzu neko. Tikai blāva gaisma iespīd.