Mēģinu uzrakstīt dzejoli, bet nekā nesanāk. Gandrīz jau sāku likt atskaņas. Kas tik vēl netrūka? Tas viss beigsies ar māja – kāja. Ne, ne. Zinu, ka es varu būt lanākas par šo un mēģināšu vēl un vēl, tik termiņi spiež. Šodien vajag nosūtīt piecus dzejoļus uz redakciju, bet man vēl nav neviens. Jau mēnesi stāstu, ka viss ir lieliski un viss top. Kad man jautā cik gari tie būs, atbildu ar aizbildinājumiem, ka vēl rediģēju; nevaru saprast vai pantu likt klāt vai nost utt. Martai – dāma, kas ir mana kontaktpersona redakcijā, jau sen viss ir skaidrs. Viņa šos jaunos dzejniekus pazīst un to cik daudz tie spēj atrunāties, bet cik maz izdarīt.
Man vajag iedvesmu. Kur mākslinieki meklē iedvesmu? Varētu kaut ko palasīt no Eliota vai Rokpeļņa, bet man nav laiks un spēka mierīgi piesēsties. Uzvārīšu tēju. Man tēvs atveda kaut kādu ekskluzīvo tēju no Ķīnas pēc kārtējā sava komandējuma. Labi, ka šoreiz tā ir maisiņā, jo man reāli nepatīk ar tiem biezumiem ņemties. Lieku vārīties ūdeni, ielieku maisiņu krūzē uz kuras jau ir tējas nospiedumu svītras ieaugušas tik dziļi, ka varētu domāt, ka krūze no koka ir izgrebta un tajā var izmērīt cik veca krūze ir. Šai krūzei ir septiņi gadi un tūlīt tā atkal būs pilna, lai varētu piedzīvot vēl vienu gadu. Uz galda vēl joprojām bardaks un nez kāpēc nazis stāv izlietnē, lai gan neesmu gatavojis kādu laiku.
Zvans pie durvīm mani pārsteidz. Kurjeru negaidu šodien, un vispār – neko neesmu pasūtījis jau mēnesi. Gaidu honorāru par tiem nolādētajiem pieciem dzejoļiem. Pieeju pie durvīm un tās atveru policijai. Mani uzrunā vārdā un uzvārdā un jautā vai tas esmu es. Atbildu ar apstiprinājumu un vēderā pēkšņi pamostās visi taureņi, kuri kopš vidusskolas bija ziemas miegā. Man jautā vai biju mājās pagājušajā naktī un vai esmu kaut ko dzirdējis. Atbildu, ka jā, bet neko nedzirdēju. Aizmigu ap vieniem naktī un tā līdz desmitiem rītā nogulēju saldā miegā. Policija pieņēma manu liecību un aizgāja.
Iedzēru tēju un vēders nedaudz nomierinājās. Parādījās ēstgriba, bet ledusskapī tikai sojas mērce, sinepes, majonēze, kečups un jau sapuvusi paprika. Nolēmu, ka vēders var pagaidīt un ar tēju rokās apsēdos gultā. Sāku skatīties zāles, jo kā jau dzejniekam, man ar galvu īsti nav labi. Katru vakaru dzeru miegazāles, jo kopš desmit gadu vecuma esmu mēnesserdzīgs. Sākumā tikai staigāju pa māju, bet ar katru gadu palika arvien trakāk. Vienu reizi biju aizgājis līdz skolai, citu reizi sāku gatavot pusdienas. Visādi ir gājis. Lielākoties nemaz nezinu ko esmu sadarījis miegā.
Sāku skatīties vai pietiek zāles tuvākajai nākotnei, jo nebiju kādu nedēļu skaitījies. Atveru vaļā paciņu un vairs nevienas zolpidem tabletes. Neatceros arī, ka vakar būtu iedzēris, jo aizmigu lasot.