Tik nenormāli džinkst ausis. Mēģinu atcerēties no kā viņas džinkst, bet nevaru. Galvā palikušas vien ēnas no pagātnes, kurās acu skatiens jau izdzisis, bet smiekli vēl skan. Šķiet, ka pēdējais notikums, ko spēju atsaukt atmiņā un pielikt tam birku “realitāte”, bija kā sēdēju virtuvē pie ēdamgalda un šķiroju pērnā gada žurnālus, lai tos nodotu tālākai pārstrādei. Atceros, ka katru reizi šis darbs manī izraisīja pretīgu sajūtu pašam pret sevi. Tā neizmērojamā vilšanās par visiem tiem teikumiem, kurus es neizlasīju palika manā dvēselē kā smirdīgs akmens. Tā es gadu no gada apņēmos un gadu no gada sevī atkal vīlos. Šobrīd vairs nezinu vai jebkad vispār varēšu vairs lasīt. Visapkārt tumsa un vispār nezinu vai esmu pamodies.
Džinkstēšana jau sāk nedaudz pierimt, bet es neesmu pārliecināts vai tas tikai nav pieradums pie tās. Nezinu cik daudz laika ir pagājis kopš es pamodos, bet vajadzētu sākt meklēt citas maņas un kustības sevī. Zinu tikai to, ka džinkst un spēju atcerēties tos nolādētos žurnālus. Nākamais uzdevums saprast vai vispār esmu vēl ķermenī. Būtu stulbi, ja esmu miris un visa mana pēcnāves dzīve ir troksnis un atmiņas par neizlasītiem teikumiem. Tagad koncentrējos uz pirkstiem. Sāku ar roku, bet nejūtu progresu. Mēģinu ar kāju pirkstiem. Domāju par to kā tie locās, kad vajag pacelt t-kreklu no zemes un slinkums liekties. Par to kā tie ieķērās palagā, kad mēs mīlējāmies veldzējošās vasaras naktīs. O! Domas par tevi palīdz! Man ir pirksti un tie kustās!
Lēnām sāk mosties viss ķermenis. Ak, kā man viss sāp. Katra kustība ir sāpes un miers arī ir sāpes. Atceros, ka reiz terapeite man bija stāstījusi, ka sāpes ir daļa no dzīves un tās tā arī ir jāpieņem. Pasmējos un pajautāju “Varētu kādu dienu lūdzu nesāpēt?” Šis jautājums bija radies pēc salauztas sirds, kas ļoti ilgi nedzija. Ar laiku pieņēmu, ka sāpes ir ikdiena un tad tās arī sāka pāriet. Vai tas nozīmē, ka man jāpieņem to, ka šādi man tagad sāpēs tikai tādēļ, lai man atkal nesāpētu un es varētu skriet pa kāpnēm lejā no devītā stāva, lecot ik pa pieciem pakāpieniem? Man ir ļoti grūti ar sāpju pieņemšanu. Man vieglāk ir vilties. To es varu darīt mierīgi, bet labprātīgi pieņemt mokas nešķiet loģiski.
Ķermenis sāp, ausis vairs nedžinkst un tālumā aiz loga dzirdu putnus. Telpa smaržo pēc pensionāriem un patiesībā nezinu vai es jau tāds neesmu. Kā var noteikt cik laiks ir pagājis kopš dienas, kad iemigu? Kā redzams priekšnieka nemitīgais uzsvars, ka ir jāstrādā un jādara, nespēja mani vairs pamodināt šeit un kaut kādā ziņā tas mani vēl vairāk nomierina. Beidzot. Tagad gan man ir lielākais uzdevums – atvērt acis un saprast kāpēc šeit smaržo pēc pensionāriem un kāds gadalaiks ārā. Pieņemu, ka nav ziema, bet viss cits ir atvērts jautājums.
Acis lēnām veras un kāpēc šeit ir tik gaišs. Esmu pavēris tikai milimetru, bet šķiet, ka dzīvoju uz saules. Ik pa minūtei paveru vēl vairāk. Pagājušas piecas minūtes un ir jau nedaudz vaļā. Bilde vēl miglaina. Izskatās, ka smadzenes aizmirsušas kā fokusēt skatienu un vēl pavisam atslābušas, bet lēnām man izdodas un es beidzot saprotu kur esmu.
Acis sevi atrod mazā palātā. Pa labi no manis vēl divas gultas un viss. Tur tālāk arī puspavērts logs aiz kura putni čalo. Izskatās, ka varētu būt vasara vai kaut kur ap to. Blakus gultās neviens nav, bet pēc smaržas skaidri zinu, ka šeit ir bijis kāds pensionārs. Pag! Skatos uz rokām un mēģinu saprast vai es neesmu tas pieminētais vecais, bet nē. Āda vēl tvirta, bet roku modelis gan es nekad neesmu bijis. Šis gaismas piesārņojums manās acīs sāk manās smadzenes sakustināt pēdējos brīžus pirms aizmigu uz kādu laiku. Biju tirgū pēc zivīm un zināju, ka pagrabā ir svaigākas. Nolēmu tur doties pa flīzētajām kāpnēm uz leju. Redzēju, ka tās ir nedaudz slapjas, bet kas tad spēj nobiedēt mani – nekas. Kāpu pāris pakāpienus un viss. Esmu šeit. Brīnos, ka galva nesāp, kamēr viss cits kliedz agonijā.