you will find my observations, thoughts and imaginary scenarios throughout some years. you wanted to see more of me. this was me some time ago.
–––––
kopš dzīvoju šeit mostos katru rītu ap astoņiem, jo ofisa dzīve ieliek pasauli konkrētos rāmjos. domāju, ka ir laiks atgūt savas mīļās naktis un darīt ko aizraujošu. nav svarīgi ko – grebt karotes vai rakstīt dzeju, bet kaut ko sev.
jau otro rītu mostos ar negaisu. ja tu zinātu kādu troksni rada lietus, kad dzīvo 31. stāvā. nav vairs lēna pakšķēšana, bet vairāk atgādina skaļi uzgrieztu radio, kas pazudis starp kanāliem.
ir viegli sevi pazaudēt starp kanāliem un attapties šņākoņā, kad daļa no dzīves ir pakārtota citam ritmam. mēģinu atrast kura ir mana frekvence.
manā pasaulē tu esi bezgalīgi garš skaitlis aiz komata.
kārtējā bezmiega nakts. pazudu uz stundām telefonā, lai tikai saņemtos to nolikt malā. atveru grāmatu un pazudu tur. daudz vieglāk ir nomierināt prātu, kad vienīgais saturs ir lēnas citu domas.
mēģinu atrast savu kasti, kur salikt visu vērtīgo, bet tik daudz laika esmu pavadījis, mēģinot atrast sev vietu citās, ka sava ir sen izšķīdusi lietū. viss izmētāts man apkārt. pirms dodos tālāk man ir jātiek ar šo galā, bet es nespēju saņemties. rokas paliek smagas un grūti atrast iemeslu. dzīvoju starp vēlmi mēģināt un padoties. labajās dienās tieku tālu, lai pēc tam sliktajās varētu atkal atkrist atpakaļ mīkstajā segā. un tā uz apli vien. gadu no gada. lēnām pazaudēju saskarsmi ar realitāti. ko darīt, kad ar terapiju no visa tikts vaļā, bet nav spēka nekam jaunam?
–––––
šodien sāku strādāt pie puteņa. sapīsimies segās un kumelīšu tējās līdz bezspēkā iemigsim. no rīta šķūrēšu sniegu. tu vēl mēģināsi notvert pēdējo sapni.
fonā skan the wolves dziesma. pirmo reizi viņu dzirdēju pirms kādiem 12 gadiem. klausos to arī šobrīd. daudz kas ir noticis šajos 12 gados, bet nezinu vai kas ir mainījies. vai šādi ir lemts būt?
ir dienu kopums, kad saņemties lasīt, domāt un eksistēt ir nepieņemami smagi. tās ir tās dienas, kad sevi stumju. kad izdzēšu lietotnes, kas atņem laiku un uzmanību. kad atbrīvojos no vieglas izklaides. kad nolieku telefonu atvilktnē. tad es ievelku elpu un lasu. lasu līdz slikti paliek no tā kā izklaidīgs prāts brēc pēc laicīga apmierinājuma. rakstu līdz vārdi sapinas un lapa tiek sašvīkāta, lai dotu vietu jaunai. atceros visu, jo nav ar ko piestumt seju. cīnos ar savu vājumu un nespēku. cīnos, jo nekā cita man nav kā paša spēks. spēks darīt un spēks nedarīt. pēc laika es atkal sevi atrodu vāju starp ekrāniem un atsāku cīņu no gala. kur doties, lai no vieglas izklaides taptu brīvs?
mamma ik pa laikam man sūta video ar kaķiem, kurus atstāju viņas uzraudzībā. paši video ļoti vienkārši, bet tas sirds siltums, kas no tiem strāvo, ļauj man aizvērt acis un sajusties silti. ir sajūta, ka tomēr esam tuvu, lai arī tālu prom.
dažreiz, kad nevaru aizmigt, es ļaujos pāris domām. viena no domām, kurai gan es neļaujos, ir tā, ka es nekad nezinu kura būs pēdējā reize kad redzēšu savu mammu, omammu un kaķus. nekā cita man dzīvē nav, bet cik liela vērtība šiem cilvēkiem (un zvēriem) ir manā dzīvē. šeit arī domai pielieku punktu. nekā vērtīga tur neiznāks.
–––––
cik laba sajūta ir ar izslēgtu telefonu. jūtos kā cilvēks ar savām domām un novērojumiem. varbūt vēl pēc mēneša atradīšu arī cilvēcību sevī.
šorīt pamodos ar sirdsmieru. vismaz uz šo brīdi tas ir ar mani.
vēl pēdējo nodaļu un tad es iešu gulēt.
kad nav kur telefonā piesiet aci, atliek rakstīt. domas vairs nevar nosmacēt. ir pus divi naktī, lasu grāmatu un gribu vēl, bet laikam jāpaēd brokastu pārslas un jādodas gulēt. brokastu pārslas tādēļ, ka kaut kur noteikti ir rīts un man nekā cita nav. olu tagad noteikti necepšu.
biju nedaudz iesnaudies. pamodos no vēlā vakara sapņa. tur skanēja brāms un tagad man nevaldāmi gribas vienu skūpstu. diez vai tas ir kaut kā saistīts?
turpinu lasīt. jūtos kā toreiz ar noziegumu un sodu – lasu un visu citu atceļu. tikai šoreiz nelasu tādēļ, ka bēgu no sāpēm. šoreiz es vienkārši vēlos lasīt. cik skaisti un vienkārši.
aizdomājos par visām tām mākslinieciskajam izpausmēm ko esmu darījis un domāju kādēļ neviens man neiesita pļauku vai vismaz nepateica, ka izskatās pēc sūda. kā var ļaut cilvēkam radīt kaut ko balstoties uz vienu emociju. drausmīgi, lai neteiktu vairāk. mums visiem taču vajag stāstu kam noticēt un kurā iegrimt, nevis vienu sūda emociju. tas viss (ne viss, bet es šobrīd ļoti vēlos dramatizēt) tādēļ, ka sūda tēvs nekad nav bijis. kāpēc man pašam 32 gados ir jāmācās pamati? varēja būt blakus un uzšaut, kad bija sešpadsmit, lai nedaru sūdu un nepisos apkārt.
šodien runāju ar terapeiti un viņa teica, ka pieaugu. priecājos, bet kāpēc pieaugšanai jānāk caur sāpēm? vai tad modus operandi ir sāpes? terapeite teiktu, ka jā, bet es šovakar gribu pastrīdēties.
“viņi brīdi klusēja, nezinādami, ko teikt. man patīk šī meitene. bet katru reizi, kad viņai tuvojos, es domāju par tevi, un prātoju, kāpēc gan mūsu mīlestība, kura taču bija mūžīga, sastapās ar tik daudziem šķēršļiem. šobrīd es to vēl nevaru saprast.”
vēlos karti pie sienas. rīgā man bija vairākas un man patika stundām skatīties tajās un domāt kādas biju cilvēku dzīves laikā, kad kartes tapa. tagad man viesistabā, kas patiesībā ir darbistaba, ir tukšums un baltas sienas. pietrūkst savu stāstu par cilvēku likteņiem. vai karte pieder pie mākslas?
lai neaizmirstu – piens, kafija (jau samalta) un tas laikam viss. našķi man ir gana, jo mamma nesen atsūtīja paciņu. kartupeļi vēl ir, arī auzu pārslas un mammas zemeņu ievārījums. lai nedaudz padarītu dzīvi interesantāku – kādu kafiju? nolieku uz brīdi grāmatu malā un dodos meklēt. ja būs kaut kur tālu jādodas, uztveršu to par dienas pastaigu.
atradu kādas kafijas es vēlos. divas vai trīs? laikam divas. nav ko aizrauties. viena pupiņa tad noteikti būs black pearl coffee un otru varētu wild fire.
šeit alternatīvas, ja nu gadījumā nav uz vietas: sidamo mountain coffee, toba mist coffee, eternal marrakech coffe un addis ababa decaf.
dažreiz negribas likt austiņas ausīs. patīk just un dzirdēt gaisu apkārt, bet šeit ir tāds troksnis, it īpaši metro, ka austiņas ir vienīgais glābiņš.
kafiju nopirku. bija tieši tās ko izvēlējos. tagad attapos lielākajā grāmatu veikalā kādā esmu bijis. domāju, ka pēc pāris stundām iziešu. meli. izgāju pēc 30 minūtēm, jo vienkārši visa bija par daudz.
dibens sāp no lasīšanas un mugura arī. nav vairs daudz palicis, bet tieši tāpēc vēlos lasīt arvien lēnāk un izgaršot katru teikumu. lai palēlinātu procesu nolēmu piesēsties pie datora un pastrādāt ar finanšu algoritmiem. mani fascinē cik ļoti loģiski un precīzi tie ir.
674 lappuse un es jūtu kā visa grāmatas pasaule lēnām izdziest. nevaru turpināt, bet nevaru arī tā vienkārši aizvērt. un man atkal ir notirpis dibens.
–––––
man vajag plānu, bet pirms tam man vajag pusdienas vai brokastis. sauc kā gribi, bet maltīti vajag, lai gan runā, ka izsalcis cilvēks ir motivētāks. labi, ēdīšu tad, kad nejutīšos motivēts. izklausās ļoti stulbi. ko darīt, ja patīk ēst? vakar nopirku rudzu maizi. divas sviestmaizes ar sieru jau var. tāpat drīz došos pastaigā, lai sakārtotu domas. dzīvoklī to nevar, jo pārāk mazs tilpums. kā lai viņas gaisā sakārto, ja sitas pret griestiem.
šodien turpinu savu ceļu uz atsacīšanos. atceļu visus servisus, izņemot spotify, jo kā var dzīvot bez mūzikas. šobrīd paliek vieglāk, bet zinu, ka brīdī, kad gribēšu aizbēgt, nebūs kur un man nāksies stāties pašam pret sevi. nezinu vēl kā tas beigsies, bet laiks rādīs. gan jau pierakstīšu.
vēlāk janopērk piens. gribētos arī maizi, bet pa ceļam nav kur.
galvā bardaks. jāiet palasīt.
došos iepirkt ēdienu un saukšu to par pastaigu. man arī vajag matrača pārvalku. izdomāju uzcept krāsnī kartupeļus, bet man vajag izdomāt ko likt blakus. gribētos jau biezpienu un siļķi, bet tādi brīnumi jau šeit nav. došos uz veikalu un tur meklēšu atbildi.
nopirku gaļas bumbiņas. būs kārtīgas vakariņas, bet vispār es sāku rakstīt, jo gribēju pateikt, ka tikko pieķēru sevi gludinām palagu. no visiem auduma veidiem es izvēlējos palagu. vai man vajag palīdzību?
–––––
vakar neko jēdzīgu neizdarīju. nosēdēju pie datora. pilnīgi slikti paliek domājam. šodien vajadzētu nedaudz ar plānu un ideju būt. sākumā man vajag uz veikalu, jo nav piena un brokastu pārslu.
sataisīju pildījumu maziem ābolu pīrāgiem – kā makdonalā. gribu pāris apēst vakarā un pāris paņemt uz darbu, lai būtu prieciņš. kamēr pildījums atdziest nolēmu sākt lasīt grāmatu par miegu. šķiet, ka 32 gados būtu labi apzināties tā nozīmi. grāmatu sauc why we sleep, un, man šķiet, ka katrs trešais viņu ir izlasījis un iesaka izlasīt. nezinu vai tā vairs ir taisnība, jo mana pieeja interneta videi ir diezgan limitēta, jo domāt ir tik patīkami. kādēļ lai es sev to vēlreiz atņemtu?
es jau biju pieņēmies, ka matracis katru dienu kustēsies, bet tad vakar atcerējos par ikea paklāju turētājiem un paliku zem matrača. beidzot viņš ir statisks. vēl arī tikko pabeidzu cept ābolu pīrādziņus. vēlāk ziņošu vai man var ļaut cept bulkas.
bulkas ir izcilas. esmu ar savām spējām šodien apmierināts. trīs jau apēdu, vēl vienu pataupīšu vēlākam, bet atlikušās četras rīt uz darbu. būs man kārtīgas pusdienas. vispār gribēju rakstīt, ka laikam ir jāatmet smēķēšana. kaut kā vairs nav tas. nedod to prieku ko jaunībā. vispār pēdējā laikā daudz izmaiņu. jūtos patiesāks pret sevi.
domāju kādēļ vispār rakstu. laikam ceru, ka kāds izlasīs. nav svarīgi vai teikums kaut ko nozīmēs, bet man svarīgāk ir apzināties, ka mana pieredze nenomirs ar mani. ja nevar dalīties notikumā, tad var vismaz dalīties atmiņās.
pēdējā laikā lasu un rakstu. cik varu un cik vēlos. ir brīži, kad gribas iekrist ekrānā, bet esmu sev atņēmis visu, lai tas nenotiktu. vienīgi sāku izjust atsvešināšanos no cilvēkiem. palieku tikai es šeit – tālu prom no mājām.
jūtos it kā izdzīvotu vienu un to pašu ciklu vēlreiz un vēlreiz. dažreiz emocijas pārņem tik spēcīgi, ka vairs nevaru neko un gribas atgulties uz grīdas. kad es atradīšu balansu un vai tāds vispār eksistē?
iztīrīju dzīvokli, palasīju, pasēdēju un ir tikai vienpadsmit. zinu, ka vēl divas stundas priekšā līdz miegam, bet gribētos tajā ieslīdēt jau tagad. biju pirms brītiņa uzsmēķēt. daru to tagad ļoti reti. kādas divas reizes nedēļā varbūt. palika nedaudz slikti – gan ap dūšu, gan sirdī.
rīt darbā nopietna prezentācija un vēl neesmu gatavs. it kā zinu ko teikt, bet vispār neko negribas. man pietrūkst draugu ar ko parunāt un kam izkratīt sirdi. nekad īsti tādu nav bijuši. tāpēc arī rakstu, jo nav kam teikt. varbūt tāpēc man gribas ģimeni, lai būtu uzticams cilvēku loks un kāds, kam nodot tālāk to, ko esmu apguvis. tagad es varu tikai izkliegt, bet zinu, ka nevienu tas neinteresē. un vispār – man pirmdien atsākas lekcijas. atkal būs jāmāca jauniešiem lietas. šobrīd vispār nejūtos tam gatavs, bet laikam vajag kādu ārēju spēku, lai saņemtos. varbūt kādu dienu arī atsāksies tīrkultūras raidījumi, bet līdz tam vēl jānobriest.
–––––
klausos tumsu un domāju par to, ka brīdī, kad sāc apjēgt to, kas notiek tev apkārt, saproti, ka pats mirsti un tas viss būs zudis. cīņa par vietu zem saules, lai beigās atgultos pēdējo reizi.
būtu blakus pūpēži, sapūstos es arī un sēdētu ar tiem.
svētdienas pusnakts un man ir drudzis. paēdu un tagad dzeru theraflu. gribas apgulties blakus runcim un iemigt.
šodien paliku mājās. drudzis vēl neatkāpjas. dzeru tējas un svīstu. pie reizes gultas veļa mazgājas bez apstājas, jo katru nakti piesvīstu to un ne veidā kādā es vēlētos.
šovakar dzīvoklī deg divas sveces. aizkari ir aizvērti, skan klusa mūzika, tālumā arī veļasmašīna dūc un uz šo brīdi, uz šīm piecpadsmit minūtēm es jūtos kā mājās, kā rīgas dzīvoklī. dzirdu ka ir pienācis vakars un ielas pieklust. kāpņutelpā smaržo kartupeļi un ārā pakšķ nemanāms lietus. cik viegli ir aizmirsties visās atmiņās, kur tik daudzas patiesības sastiķētas kopā, lai izklausītos lieliski. zinām jau, ka dzīvē viss labais nāk tikai ar mazumiņu, liela laime nāk tikai kopā ar mazām. tā arī es sastiķēju visas ainavas galvā par to kā reiz bija mājās. ņemu visus notikumus, kas man saviļņojuši dvēseli un salieku tos vienā ainavā. rudens lietus, ziemas puteņus, pavasara zaļumus un vasaras saullēktus – viss vienā bildē. cepu kruasānus, vāru kafiju, lasu grāmatu, strādāju, mazgājos, auklēju kaķus, mazgāju logus, laistu augus un aunu apavus. manās domās tas viss notiek šobrīd reizē. viss labais uzreiz. tik piesātināti, bet ar gadiem jau pabalējis. apziņa, ka tas ir aizgājis, arī nepalīdz paspilgtināt. šobrīd tas ir kā šķirstīt atmiņu albumu. gribas ļoti sajust to vēlreiz. sajust arī to auksto un sniega pilno dienu un nakti reiz jau tālā decembrī.
kā lai svešiniekam izskaidro limuzīns jāņu nakts krāsā nozīmi un stāstu. to tik ar dvēsli var just.
pēdējas dienas klausos vienu klavieralbumu uz apli vien. tik jauka atmosfēra mājās un var nodoties visiem darbiem un nedarbiem. jāatzīst, ka man ir nedaudz lomkas no tā, ka nav satura ko patērēt. tagad video vietā pie pusdienām ir rīgas laiks kindle. mīnuss tāds, ka dažreiz aizklīst domas un pusdienas atdziest. par pusdienām šoreiz es saucu visas ēdienreizes. arī to, kas ir tagad pus vienos naktī. ēdu brokastu pārslas.
–––––
nesaprotu kāpēc janisroze.lv nav pieejams no singapūras. katru reizi, kad gribu apskatīties kas jauns, man ir jāpieslēdzas vpn. kas tā par diskrimināciju!
esot šeit, mana dzīve kļūst par eksistēšanu kaut kādā pusceļā.
klausos dzeju latviski. tik skaisti un saprotami. varu aizvērt acis un uz ādas sajust katru vārdu.
vēlos nopirkt kilogramu sudraba un vakaros pēc darba to turēt rokās, lai rokās būtu vērtības sajūta.
šodien atnāca īsziņa no omnivas un darbā jokojām, ka jābrauc mājās izņemt. joks pa jokam un pēc 4 stundām izlidoju.
ir 21.34 un es sēžu lidmašīnā 58l. pavisam drīz pacelsimies un es būšu ceļā uz mājām. tik ļoti satraucies un laimīgs kā vienmēr. tūkstošiem eiro katru reizi, bet tas ir neatsverams prieks.
esmu mājās. ir pieci no rīta un esmu pamodies. visi vēl guļ, bet es sākšu savu dienu. laiks dušai, kafijai un darbam. pēc tam uz rīgu. diez kāds es būšu vakarā.
vakar, braucot no rīgas uz ventspili, sapratu kāpēc tik grūti ar mūziku pēdējā laikā. gatavojot tīrkultūras raidījumus, patērēju to kā staķika hotdogus. daudz un negausīgi. beigās vairs nespēju iedziļināties skaņā. līmēju tās kopā kā izgrieztus žurnāla gabalus vizuālās mākslas stundās. doma jau bija, bet izpratne ar mēnešiem palika otrajā, ja ne pat trešajā plānā. šobrīd pašam no sevis nedaudz nogurums un dusma, ka ļāvu mūzikai pārtapt par brokastīm hesburgerā. tāpēc arī tagad pauze. gribu atkal ieklausīties un iemīlēt no jauna.
ir jau septiņi no rīta. vēl joprojām apkārt absolūts klusums. kaķi un suņi vēl guļ, tikai es esmu nomodā jau divas stundas. dzirdu kā dvēsele ar mani čukstus runā. šoreiz pat nav bail. man šķiet, ka mēs runājam par maz. vēlos dzirdēt un vienoties par to, kur vēlamies doties tālāk.
ziniet ko? es šodien braukšu uz teātri un tas mani tik ļoti iepriecina! sajūta kā dzimšanas dienā!
teātris bija lielisks! atvērās skatuves aizkari un man nobira prieka asara no plašā smaida uz sejas. brauciens mājup desmitos vakarā, kas pēc mana lokālā pulksteņa bija trīs naktī, bija izaicinošs. ir septiņi no rīta pirmdienā un esmu jau aizgulējies.
šodien cēlos piecos, lai pieslēgtos sapulcēm, pēc tam strādāju. tad uz bulku, būvmateriālu un pārtikas veikaliem. pieremontēju un pārkārtoju vannasistaba, atradu vietu saldētavai un pieliekamajam. tagad varu piekārtot savu istabu, ietecināt kafiju un palasīt pirms miega.
tik daudz kā visa notiek, ka nepaspēju pat neko pierakstīt šeit, bet saprotu, ka tieši tad ir jāraksta.
vakar biju liepājā uz teātra izrādi sveša āda. biju gatavs vilties, bet sanāca pretēji – tik lieliska izrāde. vēlēšo redzēt vēlreiz, jo šī bija pirmizrāde un vēlāk noteikti sanāks vēl par santīmu labāk. atpakaļceļā gan lija bez mitas un zibens ik pa brīdim izgaismoja ceļu mājup.
pirms miega pie auss kondicionieris murrā.
cilvēki man vaicā “kad tu atgriezīsies”. esmu noguris no šī jautājuma, jo to vaicāju pats sev. man atbildes šobrīd nav.
man ir iespēja palikt latvijā vēl nedēļu, bet man ir jādodas. lai arī cik labi ir pie mammas, šīs ir mammas mājas un man šeit nebūs ko vēl nedēļu darīt. nu labi, būtu, bet es vēlos savas mājas. vēlos savu vietu. savu jumtu un savas durvis. vēlos savu vietu, kur iemigt.
šobrīd ir 04:53 no rīta. laiks celties, nedaudz pastrādāt un kravāt koferi. divpadsmitos braucu uz rīgu.
vispār dīvaini, ka apzināti braucu prom, lai gan ir iespēja palikt. tā notiek, kad nav pašam savu māju.
tā arī vakar nekur neaizbraucu. pārliku lidojumu un šobrīd vēl joprojām esmu mammas mājās. rīgā gan es biju. palīdzēju draugam nopirkt skapi un to uznest uz piekto stāvu. mammai nopirku paklāju un lampas kupolu. pats sev pāris grāmatas un pastkartes. šodien darbs, studenti un vispārējs nogurums. tā braukāšana šurp un turp atņem pārāk daudz spēka kam citam. iešu pabeigt prezentāciju, pielikšu kupolu un došos vakara miegā. rīt jauna diena.
–––––
somijā es esmu bijis jau sešas reizes, bet esmu tur redzējis tikai helsinku lidostu. sestdien būs septītā reize.
otrā diena bez dušas. par daudz.
ir 6.15 un pie auss kondicionieris murrā. skatos un redzu, ka šeit iztrūkst ļoti daudz pierakstu, jo nedaudz noslinkoju. pirmkārt – esmu atpakaļ singapūrā. vakar vakarā ielidoju. šoreiz sanāca atlidot bez smaguma sajūtas un asarām acīs. laikam apziņa, ka drīz lidoju atpakaļ un tas, ka mani gaida, palīdz izbaudīt laiku šeit. otrkārt – izdarīju to, ko vajadzēja izdarīt sen. treškārt – atlidoju ar 21kg koferi. tur bija 5 mazas grāmatiņas un ēdiens. mamma teica, ka varētu padomāt, ka dodos uz tērbatu studēt. paņēmu līdzi bietes, burkānus, ābolus, rasolu, ievārījumu, maizi un visādus citādus gardumus. saprotu, ka šorīt vairs neiemigšu. laiks celties un sākt dienu – duša, kafija.
vid mani pamodināja no diendusas. ir 19.42 un tagad esmu ar dzīvi neapmierināts cilvēks. šeit pat klusumā nevar elektronisko cigareti pakūpināt – tās ir aizliegtas. kūpinu vien savu neapmierinātību ar valdību.
šodien jrt izziņoja decembra repertuāru un tas mani iepriecināja, jo decembrī būšu mājās. pārdošanu uzsāks parīt. saraksts man jau ir gatavs. 5 izrādes. starp tām ziemassvētki. būs forši! vienīgi jāatrod kur rīgā pārnakšņot.
pēdējā nedēļa bija pārāk intensīva, lai tajā atcerētos par pierakstiem.
starp iepriekšējo rindkopu iemaldījās pārāk daudz nedēļas. jāatsāk rakstīt. domas paliek izbārstītas.
–––––
laiku pa laikam pašam sev ir jāpasaka, lai nomierinos un dziļi ieelpoju. kurš cits.
šonakt sapnī ar sevi diskutēju par to kas notiktu, ja s&p pēkšņi nokristu līdz 0. visticamāk, ka viss aizietu līdz 0. izklausās vairāk pēc murga.