diena ir apstājusies. ne tā, ka laiks stāvētu uz vietas, bet ir sajūta, ka izdzīvoju vienu un to pašu dienu. vienas un tās pašas sarunas, vienas un tās pašas sajūtas. nekas nemainās, mēs esam tie cilvēki kas esam un neesam gatavi darīt citādāk, bet tomēr katru rītu ceram uz citu rezultātu.
kaut kur dziļi iekšā mēs esam tik vāji un nesaprasti. nobijušies no nezināmā, bet noguruši jau no zināmā. es nevēlos iegrimt pārdomās par dzīvi un to cik nolemta tā savā ritējumā mēdz būt, bet labprāt tev pastāstītu par vietu, kur vēlos būt.
mēģinu salikt galvā un uz papīra vietu, kur redzu savu nākotni. daru to tādēļ, ka nevēlos, lai tā paliek par kārtējo domu, kas bijusi un aizgājusi.
tā vieta ir māja meža ielokā, bet ar pļavu pirms ieloka. kaut kur aiz desmit kokiem dun ezers, kura vidū maza sala pārvietojas. tur dodos ar pierakstu kladīti reizi nedēļā atzīmēt uz kurieni tā ir aizpeldējusi šodien. ziemā darbs nedaudz vienkāršāk, jo ledus kārta to ierobežo un ļauj iesnausties uz brīdi.
dodoties atpakaļ uz mājām, paeju garām siltumnīcai, kas šobrīd izskatās pelēka un necila, bet pavasarī jau atkal zaļos, lai dotu prieku gan acīm, gan vēderam. uzreiz aiz tās ir māja. divu stāvu pavisam vienkārša koka ēciņa. viesistabā čurkst krāsns un fonā čarkst izbeigusies plate. man visu laiku blakus skraida suns un runcis. kaķene tikmēr ieritinājusies pie krāsns.
šovakar virtuvē gatavoju ēst. būs pavisam vienkārši – sacepšu vakardienas vārītos kartupeļus. kā zināms ar vasaras dārzeņiem ziemā grūti. mēģinu tos aizvietot ar dārgajiem importa tomātiem. garša ir, bet tomēr nav tā māju sajūta.
tūlīt jau jāēd. citu vakaru pastāstīšu vēl.