divas nedēļas savas dzīves

pārāk gari; nemāku lasīt: grūti dzīvot bez attaisnojumiem.

ir pagājušas divas nedēļas kopš es esmu uz brīvām kājām no darba, ne cietuma, lai gan es pieņemtu argumentus, ka abi divi ir diezgan līdzīgi, ja tavas pārliecības, neiet soli solī ar kolēģu. par šo tematu pēdējās divās nedēļās esmu paspējis domāt visur, kur ir sanācis. pirms desmit gadiem es noteikti būtu nedaudz pieliecies un ļāvies citu virzienam un domām pat, ja tās iet greizā virzienā. vairs tā nevaru. šodien man ir jāizšķiras starp diviem ceļiem – pamest visu iesākto un meklēt pavisam jaunas pasaules vai turpināt un iestaigāt savas taciņas. šo es vēl apceru un par situāciju ziņošu.

šīs divas nedēļas pavadīju domājot un cenšoties nedomāt vispār. ķermenis laužas pie vecā grafika, kas vairs neeksistē. tad panikā sanīkst un atkal ir grūti izkustināt. ir adaptācija periods, kurš nav viegls nevienam. visdīvainākā sajūta ir, ka abi ar sievu esam bezdarbnieki, bet tajā pašā laikā aizņemti ar pilnu dzīvi. šobrīd arī varu doties dabā un ielās, kad vien vēlos. un ziniet, tas ir ļoti grūti. man nav neviena attaisnojuma ko sev iedot vairs. ja man iešaujas doma, ka vajadzētu nopeldēties, tad nekas cits neatliek kā to darīt, jo šobrīd nekā cita nav. atceros, ka pagrabā mūs trenēja pret impulsiem un “aiziet”, bet arī mācīja darīt lietas, kas jādara, uzreiz un pats sev iečukstēt “sākam”. kur ir robeža starp impulsu un darīšanu tagad?

šajās divās nedēļās biju ar supu: uz bēdīgo salu, mīlestības saliņu, baltezerā, juglas ezerā un lielupē. šobrīd nevaru izlemt starp diviem brīžiem, kas varētu būt mans mīļākais. viens ir, kad es esmu ielecis ūdenī no supa, izpeldējies un tad rokas sakrustojis uz supa, bet pats pilnībā atslābinājies. aizverot acis ir sajūta, ka plūstu kosmosā līdz lohs ar ūdensmoci palido garām. otra sajūta, ir kad es pēc peldes apguļos uz supa pilnībā un saules glāstīts plūstu pa upes straume, skatoties krastā un apcerot pasauli pirms cilvēks to sāka mīcīt pa savam.

esmu atgriezies pie lasīšanas. pabeidzu “maintenance of everything”, kas bija interesanti, bet vairāk stāstu kopums, nevis hronoloģiska attīstība. pirmā puse vēl kaut cik, bet beigās aizgāja diskusija par elonu masku, kas nu vispār nekādā jēgā. tā nu tagad es finišēju “kam nāci tu, vilks?” kas nu ir pavisam cita satura grāmata. tur var aizmirsties vecā miestā un domāt kā smaržo tapetes pēc nāves.

pagājušonedēļ sāku atgriezties pie produktivitātes, bet par to atsevišķos ierakstus, jo labs darbiņš ir pelnījis savu slavas minūti, ne tikai rindkopu.

par dzīvokli – aizsūtīju vairākiem cilvēkiem, bet neviens negribēja. es laikam vienīgais tāds, kurš vēlas pasvīst un pa savam. tas gan nozīmē to, ka strādāju pie plāna B. par to arī citreiz.

tūlīt arī pirmais septembris, kas saknē mani ļoti apbēdina, jo mans vasaras brīvlaiks būs galā. uz akadēmiju atgriezīšos, lai palīdzētu 3. un 4. grafiskā dizaina kursam ar to, ko esmu dzīvē ieraudzījis un apguvis. jau iztēlojos pirmo lekciju “es esmu bezdarbnieks, bet māksla un mugurkauls mūsdienās ir vajadzīgs vairāk kā nekad. nekad neļaujiet to darīt mākslīgajam intelektam”.

tā kaut kā īsumā. lai jums jauks vakars!