trešā nedēļa aizvadīta

nu ir tā kā ir. realitāte sāk klauvēt. ja sākumā šis viss šķita pavisam dziļi un romantiski, tad, iestājoties jau vēsākām naktīm, sāk izdzist plīvurs, kas mani aizsargāja no visa. par šo man vēl pašam ir jāpadomā un jāpasapņo. pagaidām neko nesaprotu un šīs sajūtas šķiet pavisam jaunas. iziesim cauri par to kas ir noticis pavisam nesen vēl.

peldes sāk palikt arvien vēsākas. katru dienu jūtu rudeni tuvojamies, bet es vēl turos. jūrā tagad ir izcili laikapstākļi. viļņi, saule un priecīgs prāts. lielos viļņos man patīk vislabāk. kā jau ar visu, kas bērnībā darīts. ar draugiem gājām augustā/septembrī uz pludmali viļņos lēkāt. un tā līdz aizbraucu no ventspils prom. tā arī sestdien braucām meklēt lielo vētru jūrā, bet dienasgaismā vēl ūdens salīdzinoši mierīgs. svētdien gan bija perfekti!

piektdien beidzot nolēmu aizvest motociklu uz apkopi un pie reizes lai apskatās kāpēc viņam nepatīk aukstam lekt. aizvedu no paša rīta un nolēmu, ka 5 kilometrus mājupceļa mājošu ar kājām, jo man tāpat nav kur būt. lēnā garā izstaigājos. pēc tam vakarā devos pēc motocikla un nolēmu atkal izstaigāties. tie bija jau 10 kilometri kopā. izrādās, ka ar to auksto lekšanu nav tik vienkārši. oficiālais dīleris ko tādu šim modelim pirmo reizi redz un silti aicināja motociklu atstāt pie viņiem uz dziļāku izpēti. tā arī darīju.. un tad mājoju atkal 5 kilometrus mājup. varētu teikt, ka piektdien biju 15 kilometru pārgājienā šurpu turpu.

sestdien devāmies iepirkt pārtiku jaunajai nedēļai un izskatījās, ka to izdomāja pilnībā visa valsts. alfa, kurā parasti mierīgi iepērkamies un uzlādējam auto, bija pilna, ka pat stāvvietā nevarējām tikt. devāmies uz sāgu, jo tur bija nedaudz mierīgāk. visu dienu gaidīju vētru, bet tikai ap desmitiem vakarā vējš sacēlās brangs. ap vienpadsmit jau man acis krita ciet un iemigu pie metāla jumta dauzīšanas skaņas.

svētdien pamodos vētras seku ieskauts un izmetu apli, lai novērotu kas noticis. pirmo reizi manā dzimšanas dienā bija šādi postījumi. parasti ir +30° un mēs kolektīvi svīstam. ar sievu devāmies meklēt svētku karbonādi, bet nekur nebija elektrība un beigās apmierināju savu vēlmi ar depo karbonādi. krasta ielas depo ir rāmkalnu veikals. tur pārdod labas un siltas. un tad, braucot mājās, riepā iekļuva svešķermenis, kurš izlaida gaisu tai. tā arī braukāšana svētdien beidzās – ar mīksto.

bet ko tālāk? dievs vien zina. šobrīd ir apjukums iestājies.

p.s. šovakar tāds sasteigts teksts, bet nevaru piesiet prātu nevienam teikumam.