mani vakar atlaida no darba

darbi kā darbi pirmdienā. pēkšņi kalendārā parādījās sapulce plkst. 17.00. domāju, ka kaut kas jauns un interesants. savā ziņā varbūt ir, bet to šobrīd neredzu tā. norādītajā laikā atvēru google meet. sapulcei uzreiz pievienojās hr un ātri lieta tika nodarīta. nevienam neinteresē nekas un iemesls arī tik virspusējs un neskaidrs, bet patieso iemeslu zinu. kaut kā jau šķita, ka laika jautājums. pēc zvana uzreiz dators izdzisa un viss. gluži kā filmās, ka vienā brīdī tiek pārgriezts viss.

teikšu atklāti – aizmigt bija pagrūti. pēc pāris nedēļām man būs 35 un šī bija pirmā reize tā. vienā brīdī aizmigu, bet tad jau 00.38 pamodos un viss. domas skrēja visur. ap 2 naktī sev atkārtoju “tam nav nozīmes”, lai nogurdinātu prātu ar mantru. tā arī izdevās aizmigt. pamodos 7.30 kā caur veļas rulli izvilkts.

stāstam asumu iedod tas, ka biju procesā pirkt dzīvokli rīgas centrā. 113m2, 5 istabas, parkets, stāvvieta, 180 tūkstoši eiro. hipotēka apstiprināta, 18 tūkstoši iemaksāti pirmspirkuma pirkuma līgumā. vēl tikai atlika uz hipotēkas līguma uzlikt parakstu. tas bija atnācis jau ceturtdien, bet kaut kā sajūta bija, ka nav kaut kas kārtībā. gāju cauri dokumentiem, runāju ar aģenti un banku. mēģināju saprast kur ir tā sajūta. atradu vakar. tā nu šodien atteicu hipotēku. rakstīju aģentei par tiem 18 tūkstošiem, kas šobrīd ļoti sasildītu dvēseli un vēderus, bet tur šobrīd ir kā ir. viņa teica, ka vienīgais, ja es atrodu kādu citu kas pērk. tad nu lūk, ja meklējat dzīvokli, dodiet ziņu. man ir novērtējums, bildes, plāni, 3d modelis utt.

atlikušo dienu šodien uztaisīju haosu darba zonā. izmetu visu lieku. sakārtoju visu no jauna un tagad sēžu savā jaunajā klusumā. vēl tikai bijušie kolēģi viens pa vienam uzraksta šokētas ziņas, jo to neviens negaidīja un neviens vēl joprojām nesaprot kāpēc. tā kaut kā.

tagad kādu brīdi veltīšu sevi bērnības vasarai – velo, ūdens, grāmatas un mellenes.